Alūksne - Ziemeļvidzemes skaistais zieds

"Priekšvēsture manai vēlmei pašai savām acīm skatīt šo burvīgo Ziemeļvidzemes pērli – pilsētu Alūksni – ir meklējama jau sen. Tā kā samērā bieži apmeklēju dažādus teātrus, esmu izveidojusi sev radošāko režisoru, mīļāko izrāžu un simpātiskāko aktieru topu. Un 2017.gada nogalē kādā koncertizrādē ieklausījos sirsnīgajos vārdos, kurus par savu pilsētu toreiz teica Latvijas Nacionālā teātra aktieris Raimonds Celms. Viņš runāja ar mīlestību un ieteica katram koncertizrādes apmeklētājam tajā pašā vakarā sēsties mašīnā un braukt ārā no Rīgas 200 km taisni pa Brīvības ielu (galā nogriežoties nedaudz pa labi), jo Alūksne esot brīnišķīga pilsēta. Tikām gan sabaidīti, ka Jāņos, kad nepieciešams atbrīvot vietu ugunskuram, nākas pirms tam vēl nošķūrēt sniegu, jo Alūksne esot dēvējama par ziemas galvaspilsētu.

2018.gada maijā saņēmos pirmajam solim pretim Alūksnei, apmeklēdama Kalnciema kvartālā organizētos Alūksnes pilsētas svētkus. Satiekot šajos svētkos savu kursa biedru, kurš strādā Alūksnes tūrisma informācijas centrā, sapratu, ka noteikti gribu pati paciemoties un izbaudīt visu to, par ko ir stāstījuši īstenie alūksnieši! Iepriekšējā vakarā pirms ekskursijas nejauši noklausījos Latvijas Radio Klasika raidījumu “Mana mūzika”, kura viesis ir nupat pieminētais Latvijas Nacionālā teātra aktieris Raimonds Celms. Pie R. Celma mūzikas izvēles saraksta augšgalā tika atskaņota Edvarda Grīga Solveigas dziesma no svītas "Pērs Gints", jo tas esot pirmais skaņdarbs, kurš licis aktierim aizdomāties un raisījis dziļākas jūtas un pārdomas.

Agrā un nedaudz dzestrā 15. jūnija rītā, iekāpjot šoferīša Sergeja vadītajā autobusā, mēs pulciņš 20 cilvēku grupā dodamies ceļā. Veldzējot acis aiz loga slīdošajās ainavās, tiekam lutināti ar neiedomājami bagātu faktoloģisko izziņas materiālu, kuru gide Inita mums ik pa laikam izstāsta. Un šeit izdzirdu interesantas sakarības. Gide, minot, ka šodien ir 15.jūnijs, nosauc dažus populārākos gan ārvalstu, gan latviešu jubilārus. Kāda sakritība – starp tiem ir arī komponists Edvards Grīgs, kura kompozīciju no Latvijas Nacionālā teātra izrādes “Pērs Gints” sev biju atsaukusi atmiņā, klausoties raidījumu par alūksnieša R. Celma mūzikas un atmiņu stāstiem.

Nedaudz vairāk nekā pēc trim stundām, rēķinot izbraukšanas laiku no Rīgas, esam ieradušies Alūksnē un varam sākt lielo pilsētas ekskursiju. Pārfrazējot tik pazīstamo filmu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, gribas izsaukties – man kā filoloģei… bija ļoti svarīgi Alūksnē aplūkot divus kultūrvēsturiskus objektus – Glika ozolus un Bībeles muzeju, jo, studējot Latvijas Universitātē baltu valodniecību, par tiem bija gana daudz dzirdēts. Pie ozoliem ir piemiņas plāksne ar uzrakstu "Glika ozoli. 1685.-1689.", norādot uz periodu, kurā vācu luterāņu mācītājs Ernsts Gliks pabeidza tulkot Jauno derību. Kā vēsta leģenda, pabeidzot tulkot Jauno un Veco derību, E. Gliks iestādījis ozolus. Turpat netālu ir arī mazi ozoliņi, kurus salīdzinoši nesenā pagātnē iestādījuši mūsu bijušie valstsvīri.

Pavisam loģisks pēc Glika ozoliem šķiet Bībeles muzeja apmeklējums, kurā mums ir iespēja aplūkot Bībeles dažādu gadu izdevumus, sākot ar pašu pirmo Glika tulkoto Bībeli 1694.gadā līdz pat mūsdienu izdevumiem vairākās pasaules valodās. Glika Bībeles muzejs ir iekārtots pilsētas centrā nelielā dzeltenā namiņā, kas reiz bijis gan tirgus bodīte, gan padomju laikos pat benzīntanks. Muzeja gide Selga izstāsta, ka šajā namiņā muzejs darbu sāka 1990.gadā. Tāpat no gides uzzinām, ka E. Gliks Bībeli sāka tulkot Rīgā, kur viņš Daugavgrīvas bataljonā bija armijas mācītājs. Pēc pāris gadiem Alūksnē atbrīvojusies mācītāja vieta, un Glikam ir piedāvāts pārcelties darbā uz Alūksni. Te viņš arī pabeidza tulkot Jauno derību. No tulkotās Bībeles 1500 eksemplāriem 250 tika dāvināti skolām un baznīcām. Pārējos tulkotās Bībeles eksemplārus bija iespējams nopirkt. Šķiet neticami, bet Bībeles cena bijusi ļoti augsta – tikpat, cik toreiz maksāja 500 kilogrami rudzu vai 130-140 kilogrami gaļas. Tā kā Bībeles muzejs iekārtots vienā ēkā ar Tūrisma Informācijas centru, grēks bija neiegriezties tajā. Un tagad manas ledusskapja durvis rotā magnēts ar Alūksnes ainavām, rokassomiņā nēsāju līdzi pildspalvu ar uzrakstu, savukārt galvaspilsētas lietainajās dienās ceru, ka mani sargās lietusmētelis, kurš iepakots sarkanā bumbiņā, kuru arī grezno Alūksnes nosaukums.

Priekšpusdienā pilsētas lielo iepazīšanas ekskursiju noslēdzām ar dievnama apmeklējumu (Evanģēliski Luteriskās baznīcas Alūksnes draudze). Dievnama tornī lepni sēž gailis.

Vietējā gide sagādāja iespēju ikvienam interesentam uzkāpt tornī, lai palūkotos uz Alūksni no putna lidojuma. Skats, kas pavērās no torņa augšas, bija neaizmirstams.

Pēc tam devāmies uz Alūksnes Bānīša staciju. Gatavojoties ekskusijai, paguvu internetā atrast pozitīvu ziņu! Izrādās, ka pavisam nesen – 2019. gada 8. jūnijā – Amerikā, Ostinā, ikgadējā SEGD Global Design Awards uzvarēja Latvijas dizaina birojs H2E, kura radītā ekspozīcija Alūksnes bānīša stacijai ieguva pat divas balvas – 2019 Global Design Awards/Honor un konkursa galveno balvu Best of Show. Šī multimediālā ekspozīcija ir atvērta tikai 2018.gada septembrī un tā aicina iepazīt un atklāt dzelzceļa vēsturi fotogrāfijās, unikālos videostāstos, informācijas krātuvēs, spēlēs, un arī pašam digitāli sajust, kā pasauli redz vilciena mašīnists – atliek tikai uzlikt virtuālās brilles un ļauties piedzīvojumam. Ekspozīcijas dizains ir veidots gluži kā vilciena vagons – atrodoties tajā, rodas sajūta, ka tik tiešām sēdi vilcienā un dodies ceļā. Lūkojoties caur izstādes stilizētajiem 10 staciju logiem, klausoties vietējo cilvēku stāstus, kuru dzīve, darbs vai pārvietošanās saistīta ar bānīti, garām aizslīd vietējā ainava. Un mūsu grupai pat bija ekskluzīva iespēja tikt nofilmētiem reklāmas videoklipā par Alūksnes bānīša staciju!

Pēc pusdienām bija brīvais laiks, kuru varējām izmantot, kavējoties pie divām strūklakām un vērojot pīļu ģimenes izklaides ūdenstilpnēs. Pēc tam devāmies uz Alūksnes Jauno pili.
Alūksnes Jaunā pils celta 19. gadsimta otrajā pusē pēc barona Aleksandra Jozefa fon Fītinghofa pasūtījuma un ir viens no ievērojamākajiem vēlās Tjūdoru neogotikas arhitektūras pieminekļiem Latvijā. Šobrīd Jaunajā pilī darbojas Alūksnes muzejs un privātais dabas muzejs "Vides labirints". Dabas muzejā iespējams iepazīt dažādas putnu sugas, taureņus, kukaiņus un dzīvniekus. Taču visiespaidīgākā, krāšņākā un atmiņā paliekošākā ir fluorescento minerālu māksla un unikālā ahātu ekspozīcija.

Pēc muzeja apmeklējuma devāmies skaistā pastaigā pa Alūksnes muižas parku, kas atrodas pašā pilsētas sirdī līdzās krāšņajām strūklakām un Alūksnes ezeram, kur lepni gozējas Alūksnes Jaunā pils. Parks bagāts ar mazajām arhitektūras formām – Granīta obelisku, Pomonas templi, Putnu paviljonu, granīta soliņiem un čukstošo laternu, kas viesus aicina aiziet līdz Fītingofu dzimtas mauzolejam un izzināt parka stāstu. Svētku dienām Alūksnes muzejs piedāvā īsākus un garākus izbraucienus ar velorikšu 1-2 personām. Kamēr devāmies pastaigā pa muižas parku, satikām pirmo tās dienas kāzinieku pāri. Interesanti likās, ka gados pavisam jauni cilvēki, saposušies kāzu tērpos, izkāpa no velorikšas, lai uz pāris minūtēm apstātos pie mauzoleja. Acīmredzot, tāda šeit ir tradīcija. Siguldā kāzinieki dodas pie Turaidas Rozes kapa, Alūksnē – pie Fītinghofu mauzoleja.

Pārsteidzošā skaistumā mums atklājās labiekārtotā pludmale pie Alūksnes ezera. Nezinu nevienu citu Latvijas pilsētu, kurā būtu iespējams baudīt saules un ūdens peldes, nedodoties kaut kur tālu prom. Tikai Alūksnē no pludmales iespējams rast veldzi karstā dienā, iebrienot uzreiz ezerā! Pat man kā rīdziniecei ir jāziedo laiks un jābrauc uz Jūrmalu, ja gribas sauli, vēju, karstas smiltiņas un galu galā – ūdeni, kur peldēties. Acis piesaistīja vienotā stilā veidotie soliņi un ģērbtuves, gājēju taciņas un tas, cik pārdomāti un ar kādu rūpību viss ir iekārtots.

Pēc Jaunās pils un parka apmeklējuma varējām izmantot brīvo laiku, pastaigājoties pa pilsētas tiltiem. Jau iepriekš bildēs tik daudz bija redzēts, tagad pati tam lepni pārgāju pāri (pirms tam ievēloties sev ko īpašu!) – lūk, visu krāšņumam Alūksnes Pilssalas koka tilts. Baudījām romantiku, pastaigājoties pa Tempļa kalna ielas gājēju tiltu, no kura bija dzirdama skanam mūzika. Ticu, ka diennakts tumšajā laikā vēl labāk var izbaudīt krāšņo gaismas un mūzikas saspēli.

Gide Inita kārdināja ar to, ka mums noteikti jādodas lielajā Alūksnes iepazīšanas ekskursijā un tad arī jāuzkāpj Alūksnes augstākajā punktā – Tempļa kalnā, jo šoreiz ierobežotā laika dēļ varējām to tik apskatīt no attāluma.

Pabeigt savu aprakstu par Skaisto Skatu aģentūras tik lieliski noorganizēto ekskursiju brīnišķīgajā Alūksnē vēlētos ar kafejnīcā “Pie Martas” izlasītu atziņu: “Malēniešu pieeja – principā ir jāatrod, par ko pajokot. Lai arī kā Tevi loka, ja varēsi iesmiet, iziesi vesels no tā, būsi uzvarētājs.”
/Diāna Auziņa/