Antras Gabres raksts "Neatkarīgajai Rīta Avīzei" par mūsu 2019. gada avioceļojumu uz Kazaņu un Volgu (2. daļa).
Attēlus no mūsu ceļojuma uz Kazaņu 2019. gada septembrī variet skatīt šeit, bet raksta 1. daļu atradīsiet šeit.
Ārpus Kazaņas: kā latvietis kļuva par Jūdu
"Tatarstānas vēstures lieciniece ir ne tikai tās galvaspilsēta Kazaņa, bet arī Bolgara vai Bulgāra un noteikti – Svijažska. Neredzēt Bolgaru – Zelta ordas galvaspilsētu, neapmeklēt upes vidū uzbūvēto pērli Svijažsku nozīmē nepiedzīvot šo valsti. Pirmā no šīm skaistākajām Tatarstānas vietām atrodas 180–190 kilometru no Kazaņas, otrā – aptuveni 30 kilometru attālumā.
Izrauties ārpus lielpilsētas, kāda ir Kazaņa, ir vērtīgi, jo Tatarstānas plašumu nevar salīdzināt ar Latviju - Volga un Kama ir plašas upes, meži stiepjas līdz horizontam. Jā, un zivis ir lielākas un gardākas (ak, kūpināti sami, zandarti, līdakas un lielās karpas, sazāni ceļmalas bodītē) un zāle zaļāka, un debesis zilākas.
Privatizācija laikam jau visur ir gards kumoss, jo arī Tatarstānā Volgas vidū saliņas ir veiksmīgi privatizētas, uz tām sabūvētas kapitālas mājas un dzīve notiek. Dzīvot upes vidū ir ekskluzīvi. Vairs gan tas neesot iespējams, bet tie, kuri paguva tikt pie gardā kumosa, prom netiek dzīti.
Kā Tadžmahāls un Atlantīda
Bolgaras vēstures un arhitektūras komplekss ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Bolgara ir Volgas bulgāru civilizācijas centrs un pirmā Zelta ordas galvaspilsēta. Nebūs melots, ka tā ir tatāru musulmaņu Meka - svētceļojumu vieta. Komplekss ir unikāls, pasaulē vienīgais tāda veida musulmaņu arhitektūras piemineklis. Bolgara ir kā leģendārā Atlantīda, kas, vietām no jauna veidota, atgādina par seno Volgas Bulgāriju, Zelta ordas laikmetu, zaudēto kultūru.
Pirms daudziem gadsimtiem Pievolgā dzīvojošie bulgāri uzbūvēja pilsētu - nelielu nocietinātu vietu Kamas un Volgas sadurē. Viņi tur jutās aizsargāti, jau iztālēm varēja redzēt, ja tuvojās nelūgti viesi, bet upes nodrošināja sakarus ar tālām zemēm. Dzīvošanai un saimniekošanai izdevīgā vieta ļāva nelielo miestiņu pārvērst par tirdzniecības centru.
Bolgara vairākas reizes tikusi izlaupīta un nopostīta, tāpēc nav zināms, kāda tā izskatījās pirms paša pirmā iebrukuma XIII gadsimtā. Labi, ka tirgotāji no ārzemēm aprakstījuši seno Bolgaru - lielākoties bijusi koka apbūve. Pēc pirmajiem postījumiem pilsētu uzbūvēja no jauna, ar akmens celtnēm, kas daļēji saglabājušās līdz mūsdienām. Tika izveidots Volgas Bulgārijas administratīvais centrs un attiecīgi arī statusu apliecinošas būves - Hana pils ar zeltītiem un zodiaka zīmēm izgreznotiem vārtiem, mauzoleji, Lielais minarets, mošeja.
Ne tik nekrofiliski kā Ļeņins guļ mauzolejā Maskavā, bet mazliet civilizētāk Hana pils teritorijā var ielūkoties valdnieku kapavietās. Savulaik pārvietoti viņi no vienas apbedījuma vietas uz citu, bet dažu metru attālumā. Lejup var lūkoties caur stikla piramīdu un vienlaikus no augšas apskatīt pilsētu, jo Hana pils un vairāki citi arhitektūras un kultūras tempļi atrodas kalniņā.
Nākamajos gadsimtos Bolgaru iznīcināja vēl divas reizes. Cik tad viena pilsēta var izturēt? Un Bolgara savas pozīcijas atdeva Kazaņai. Pēc tam Bolgara bija nosaukta par Spasku un Kuibiševu un tikai pēc Padomju Savienības sabrukuma atkal kļuva par Bolgaru.
1969. gadā Bolgaras teritorijā tika civilizētā veidā sākti izrakumi (un labi, ka tā), un 2014. gadā tā pelnīti ieguva tiesības atrasties Pasaules mantojuma sarakstā.
Tagad Bolgara ir tūristu iecienīta vieta. Joprojām var saskatīt vērienu, ar kādu senie Bolgaras ļaudis būvējušies - zemes daudz, nebija jāknapinās ar cieši sablīvētiem namiņiem. Apkārtne jāpārskata, tāpēc torņi slienas mākoņos. Mošejas ar baltiem, slaidiem un augstiem minaretiem, koka namiņi, ūdens, zelta detaļas pils vārtos, mūri - protams, intriģē, ja tāda veida arhitektūra ir bijusi mazāk redzēta. Baltā mošeja atgādina Tadžmahālu, kas spoguļojas ūdeņos, bet Hana pils ir saglabājusies no XIII gadsimta - pieskāriens vēsturei. Baltā mošeja ir Tatarstānas eksprezidenta Mintimera Šaimijeva (jācer, ka prezidentu radurakstos nebūšu kļūdījusies) dāvana savai valstij - viņš atjauno vēsturiskas celtnes, pareizāk sakot, viņš ir uzņēmies misiju tās atjaunot.
Var mēģināt uz Bolgaru doties saviem spēkiem, bet zinātāji norāda, ka satiksme nav ērta. Labāk izvēlēties ekskursiju, tad vietējās tūrfirmas aizvedīs un atvedīs, un parādīs, un izstāstīs.
Pustonnu smags Korāns
Baltā telpā ar augstiem griestiem zem stikla kupola ir iespaidīga grāmata. Volgas bulgāri islāmu pieņēma 922. gadā. Piemineklis islāmam ir milzu Korāns - tiešām grāmata, tiešām iespiesta, tiešām ar īstiem dārgakmeņiem rotāta. Aizvērtā veidā grāmatas izmērs ir 2x1,5 metri. Korāna vāks veidots no malahīta, rotājumi no sudraba, pārklāti ar zeltu.
Uzbūvēt cietoksni pretinieka degungalā
Ja vien ir iespēja, jābrauc uz Svijažsku. Vēl nesen tā bija no ārpasaules nošķēlēta sala, kurp varēja nokļūt tikai pa upi. 2008. gadā izveidoja uzbērumu un asfaltētu šoseju. Bez bedrēm. Uz Svijažsku var aizbraukt ar mašīnām vai autobusiem, bet pa salu jāstaigā kājām. Nav nekāds milzu plašums, stundas laikā var apjozt.
Tomēr šī nav vieta, pa kuru vajadzētu bizot kā govslopiem dunduru laikā. Tur ir skaisti, bezdievīgi skaisti. Visapkārt ūdens, mākoņu vērpetes un apbūve - saglabāti vēsturiskie dievnami, klosteris un citas ēkas.
XVI gadsimta vidū cars Ivans Bargais centās iekarot Kazaņas hanisti, bet viņam tas ilgi neizdevās, jo nekādi nevarēja izveidot vietu, kur karavīri var pulcēties, pārgrupēties, sagatavoties kaujām. Svijažskas sala šim mērķim kalpoja vislabāk, bet tā bija labi pārredzama. Kā lai uzbūvē cietoksni tatāru deguna galā?
Talantīgais militārais inženieris Ivans Virodkovs izdomāja, kā. Koka būves uzbūvēja citā pilsētā, pēc tam baļķus sanumurēja, ēkas izjauca un baļķus pludināja pa upi. Nu peld koki pa upi, lai peld. Vajadzīgajā vietā baļķus izķeksēja un uzbūvēja cietoksni - ātri, meistarīgi un nemanāmi. Turklāt rekordīsā laikā - pagāja mēnesis, un 1551. gadā Svijažskā slējās pirmais krievu cietoksnis.
Pa salu klīda garā vājie
Svijažskā bija izveidota arī psihiatriska ārstniecības iestāde. Sala, no kuras slimnieki nevar izkļūt, tikai noslīkt. Tā viņi klimtuši pa salu, uz žogiem žāvējušās gultas drēbes, neviens garā vājos ļaudis lāga nav pieskatījis.
Tagad salā nekustamie īpašumi ir zelta vērtē. Tie, kuri izturēja vairākus desmitus gadu bez normālām transporta iespējām, var dzīvot zaļi - ja kurpe ļoti spiedīs, zemi un ēkas varēs pārdot par ļoti labu cenu.
Piemineklis Jūdam un latvietim
Svijažskā tūristiem noteikti izstāstīs kādu pilsētas leģendu. Zinājāt, ka Padomju Krievijā ticis uzstādīts piemineklis Bībeles personāžam Jūdam? Zinājāt, ka monumenta izveides darbus vadīja par revolūcijas dēmonu dēvētais Ļevs Trockis, bet akceptēja pats revolūcijas vadonis Ļeņins? Ak, bijis vēl trakāk - Trockis gribējis uzstādīt pieminekli Luciferam. Ļeņins pateicis striktu nē, jo Lucifera esamība automātiski nozīmētu, ka pastāv arī Dievs. Kaut kādu iemeslu dēļ pasaules proletariāta vadonis nevēlējās pieminekli arī Kainam, tāpēc tika rasts kompromiss - būs Jūda.
Pieminekli atklāja svinīgi, pat ar armijas parādi. Kad no veidojuma tika noņemts apsegts, pārsteigtie cilvēki ieraudzīja akmens tēlu ar paceltām rokām. Pozējis esot Trockis pats. Nu, ja ne pozējis, tad atveidota viņa figūra.
It kā šādu pastāstu esot izplatījuši bijušie baltgvardi, kuri pēc komunistu nākšanas pie varas bija spiesti emigrēt. Bet, ja labi meklē, var atrast rakstiskas liecības, ka piemineklis Jūdam tiešām ticis izveidots un uzstādīts. Par to rakstījis tā laika dāņu diplomāts.
Un nu - interesantākais. Pirmajā Pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā piedalījās Jānis Judiņš. 1918. gadā viņš bija Volgas kreisā krasta padomju karaspēka un 3. latviešu strēlnieku brigādes komandieris un vadīja Kazaņas ieņemšanu. J. Judiņu nogalināja netālu no Kazaņas tā paša gada augustā. Liezēres pagastā dzimušo latvieti apbedīja Svijažskā ap to laiku, kad sāka skanēt leģenda par monumentu Jūdam.
Pēc kareivīgā latvieša nāves Ļeņins ierosināja nodēvēt dzelzceļa staciju, pie kuras krita J. Judiņš, par Judino. Tas esot pirmais gadījums, kad šādi tika iemūžināts kāda Krievijas pilsoņu kara cīnītāja vārds.
Krieviski uzvārdu Judiņš diez vai varēja izrunāt tā, kā tas skan latviski. Un fonētiski Jūda ir vienkāršāks burtu virknējums... Turklāt piemineklis tika uzstādīts Judiņam, bet dānim, visticamāk, bija grūti saprast gan krievu, gan latviešu valodas īpašvārdu izrunu, tāpēc ar viņa vieglu roku stāsts izvērtās tieši tāds - par pieminekli Jūdam."
/Antra Gabre, "Neatkarīgās Rīta Avīzes" raksts/ 
