Sijā zeltu, Daugaviņa...

Tik poētisku nosaukumu tūrisma firma ''Skaisto skatu aģentūra'' devusi savam jaunākajam piedāvājumam, atsākot ekskursiju sezonu pēc pandēmijas ierobežojumu daļējas atcelšanas. Kaut Latviju šī vispasaules sērga skārusi mazāk skaudri nekā citas valstis, tomēr noskaņojums sabiedrībā bijis un ir gana nospiests. Tik daudzas skaistas ieceres nācies norakt uz nezināmu laiku, tik daudzi sapņu koncerti atcelti, tik... Un nu šāda iespēja! Ne brīdi nekavējoties, piesakos, un 7. jūnija rītā ceļojums var sākties.

  Ceļotājgribētāju pulciņš ir tieši tik liels, cik to atļauj šībrīža noteikumi - 25 cilvēki kopā ar mūsu gidi Daigu Dūniņu, kura pati ir izstrādājusi šo īpašo maršrutu. Esam ceļā netālu no Ogres, kad pienāk brīdis, kurā latvieši visā pasaulē atzīmē mūsu tautas lūgšanas ''Dievs, svētī Latviju!'' dzimšanas dienu. Protams, arī mūsu autobusā skan radio, un visi skaļāk vai klusāk dziedam līdzi kora ierakstam. Tāds skaists sākums!

  Aiz logiem skatu priecē vēl pavasarīgais zaļums un sakoptās apdzīvotās vietas. Un tad jau esam pie Daugavas, kur kempinga ''Annas klints'' ostiņā mūs gaida brīnišķīgais vikingu kuģis ''Lāčplēsis'', tā saimnieks un kapteinis Arvīds Apfelbaums. Neaizmirstamais vairāk nekā stundu garais kuģojums gar Daugavas dolomīta klinšu krastiem var sākties! Kapteinis izrādās visīstenākais Daugavas patriots, izzinājis tās vēsturi, izbraucis upi visā tās garumā no iztekas kaut kur Valdaja augstienē Krievijā, cauri Baltkrievijai un līdz pat ietekai Rīgas jūras līcī. Jā, viņam, tāpat kā mums visiem, sāp appludinātie skaistie Daugavas krasti, iznīcinātais Staburags, bet mani īpaši uzrunāja viņa kredo - nevajag visu laiku skumt par to, kas mums ir atņemts, vajag izzināt un priecāties par to, kas mums joprojām ir! Un to mēs šajā braucienā izbaudījām pārpārēm. Jā, senie pilskalni vairs neslejas dižā augstumā, tie kļuvuši par salām Daugavas vidū, bet izskatās gana iespaidīgi. Šo vietu augu valsts lepnums ir baltās anemones, ar kurām biezā klājienā noauguši klinšainie krasti. Tik daudz vienuviet šo skaisto ziedu nav nācies redzēt nekad un nekur. Bet no visa brauciena laikam visilgāk sirdī un prātā paliks kapteiņa Arvīda paša pieredzētā notikuma atstāsts. Pirms vairākiem gadiem viņam pasūtīts izbraukums ar savādu nosacījumu - tajā nedrīkst piedalīties neviens cits, vienīgi šie divi pieteicēji un kapteinis. Abi vīri ieradušies un precīzi norādījuši kuģošanas virzienu. Kad nu vajadzīgajā vietā nokļuvuši, izņēmuši no somas urnu un tieši tur izkaisījuši pelnus. Paskaidrojums bijis īss: vecmamma pēc daudziem trimdas gadiem ir atgriezusies savās mājās.

  Pēc varenā brauciena dodamies uz brīvdienu mājām ar skaisto vārdu ''Pērsejas''. Te iepazīstamies ar tur izveidoto interaktīvo ekspozīciju, kas brīnumainā veidā ļauj ieraudzīt, kā izskatījušies Pērses krasti līdz ūdens uzpludināšanai, ļaujot izbaudīt Pērses ūdenskrituma burvību. Bet mēs dodamies nu jau reālā pārgājienā gar upi, baudot Pērses gravas šarmu. Bija varbūt tāds drusku egoistisks prieks, ka tie, kas parasti ceļo grupās, vēl nebija attapušies no daudzajiem aizliegumiem, lai dotos ceļā. Līdz ar to cilvēku drūzma apskates vietās nebija tik liela, kā citkārt vasaras brīvdienās. Toties bija prieks sastapt ļoti daudzas ģimenes ar maziem bērniem, kas kopā baudīja skaisto laiku un brīnišķīgo Latvijas dabu.

  Un tad jau esam nonākuši līdz varenajām Kokneses pilsdrupām. Pirms daudziem gadsimtiem tā bijusi viena no lielākajām un nozīmīgākajām pilīm Latvijā, Rīgas arhibīskapa mūra pils celtniecība te uzsākta 1209.gadā. No šīs vietas paveras varena ainava uz visu apkārtni. Bet pēc mazas atelpas ceļš ved tālāk nu jau gar Daugavas krastu. Dabā vēl jaušamas pavasara atskaņas, - zied ceriņi, vilkābeles, spirejas. Bet leknās, ziedu pilnās pļavas jau signalizē par Saulgriežu tuvumu. Savukārt mums, brašajiem ceļotājiem, ''Skaisto skatu aģentūra'' sagādājusi iespēju ieturēt sātīgu maltīti, kuru jūtamies tiešām pelnījuši. ''Kūpiņsalas'' samniece ceļ galdā pašas kūpinātas zivis un cauraudzīti, dārzeņus, mājās ceptu svaigu maizīti un tikai tajā rītā sviestu medu. Pateicamies par gardajām pusdienām un kaut ko nopērkam arī līdzvešanai uz mājām.

  Tad ceļš ved uz Likteņdārzu, vietu, kurā simboliski sastopas pagātne, tagadne un nākotne. Tā ir vieta, kur rast mierinājumu, smelties spēku un gūt iedvesmu, lai piepildītu sapņus. Pati Likteņdārzā biju pirms divām vasarām, kad tuvojās Latvijas Simtgade. Šoreiz bez tajā reizē redzētā un pārdzīvotā meklēju arī ko jaunu, tālāk attīstītu. Un nevīlos. Emocionāli visspēcīgāk uzrunāja pagājušā gada Mātes dienā atklātā piemiņas vieta Sibirijas bērnu mātēm. Stiprs pelēks akmens, līdzās iestādīta mežābele kā mātes sīkstuma simbols. Bet akmenī iekalti skopi, bet tik ietilpīgi vārdi: Māt, Tu man dāvāji dzīvību divreiz. Kad piedzimu un kad nenomiru badā. Sibirijas bērns. Šos vārdus uzrakstam izvēlējās Sandra Kalniete, kura pati ir izbridusi Sibirijas sniegus. Par citiem Likteņdārza jaunumiem šoreiz negribas runāt, bet labas pārmaiņas ir redzamas.

  Pēdējais pieturas punkts mūsu ceļojumā ir Bilstiņmuiža, kas atrodas gleznainā vietā iepretim Kokneses pilsdrupām. Kādreizējā muižas rijas ēka pārbūvēta, un tajā iekārtots viesunams un restorāns ''Divas upes'', kurā saimnieko apbrīnojami atraktīvais Tomass Cīrulis ar kundzi. Jau pārbraukusi mājās, centos par šo vietu un cilvēkiem uzzināt ko vairāk. Ziņas bija gluži sensacionālas, izrādās, Tomass ir diplomēts sarīkojumu režisors, strādājis par Radio SWH reklāmas aģentu, vēlāk profesionāli strādājis par mūsu slaveno motobraucēju Kristera Serģa un Arta Rasmaņa komandas menežeri, kopā ar viņiem izbraucis vai pus pasaules. Un tas vēl ne tuvu nav viss. Bet šobrīd viņš ir lielisks saimnieks, par kura viesmīlību un izcilajām gaļas kūpinātāja spējām varam lasīt sajūsminātas atsauksmes internetā. Kaut kas no tā tiek arī mums lieliski organizētajā pašu ražoto augstvērtīgo produktu prezentācijā un degustācijā. Atvadoties saimnieks pa stāvu, līkumotu taku vēl pavada mūsu grupu līdz vietai, no kuras paveras pasakains skats uz pilsdrupām.

  Un tad jau sākas ceļš uz mājām. Pirmo reizi pēdējo mēnešu laikā man nebija žēl mana nenotikušā Toskānas ceļojuma, kas izpalika pandēmijas dēļ. Vienā dienā man un citiem braucējiem bija dota iespēja satikt fantastiskus cilvēkus, kuri ar savu enerģiju, izdomu un atbildību dara katrs savu sirdsdarbu. Un no jauna apjaust jau sen zināmo - cik skaista un bagāta ir Latvijas daba, kas sniedz mums savas bagātības gan iztikai, gan vēl jo vairāk sirdij un dvēseles mieram!

/Rita Rotkale/Publikācija ''Laiks'' 3.07.2020.