sagatavošanā
Piedalās
Lina Dambrauskaite (soprāns)
Lilija Nikitčuka (mecosoprāns)
Heldurs Harijs Pelda (tenors)
Edgars Ošleja (bass)
Lietuvas Valsts koris Vilnius
Liepājas Simfoniskais orķestris
Diriģents Guntis Kuzma
Programmā
Volfgangs Amadejs Mocarts (1756-1791)
41. simfonija (“Jupitera”)
Rekviēms
Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla noslēgumā Volfganga Amadeja Mocarta mūzika atklājas divās atšķirīgās dimensijās: simfoniskajā domāšanā un vokāli instrumentālā dramaturģijā.
41. simfonija, kas pazīstama ar vēlāk iegūto apzīmējumu “Jupitera”, rāda komponistu kā simfoniskās formas meistaru: skaidra klasiskā uzbūve tajā savienojas ar koncentrētu tematisko darbu un izteiktu dramaturģisku virzību.
“Jupitera” simfonija ir Mocarta pēdējā simfonija. Tās Domažora tonalitāte, svinīgās trompešu un timpānu krāsas, kā arī enerģiski artikulētie sākuma motīvi piešķir darbam plašu skanējumu. Tomēr šīs simfonijas spēks nav tikai ārējā spožumā. Īpaši finālā Mocarts apvieno sonātes formas virzību ar polifonisku domāšanu: īsi motīvi tiek nepārtraukti pārņemti, savīti un izgaismoti dažādās balsīs, līdz veidojas blīvs, bet pārskatāms muzikāls audums.
Rekviēms savukārt pieder Mocarta pēdējam radošajam posmam un palicis nepabeigts viņa nāves brīdī, tādēļ tajā līdzās liturģiskajai formai vienmēr klātesošs ir arī jautājums par fragmentu, turpinājumu un robežu starp autora ieceri un vēlāk tapušu nobeigumu.
Mocarts darbu nepabeidza, un pēc viņa nāves pie partitūras strādāja vairāki mūziķi; tradicionāli atskaņotās pabeigtās versijas tapšanā galvenā loma bija Francim Ksaveram Zīsmairam. Saglabātais autora materiāls tomēr ļauj izsekot būtiskai daļai Mocarta muzikālās ieceres.
Šajā programmā simfonija un rekviēms izgaismo divas atšķirīgas Mocarta muzikālās domāšanas puses. Simfonijā arvien sarežģītāks muzikālais materiāls iekļaujas skaidrā formas arhitektūrā, savukārt rekviēmā šī pati konstruktīvā precizitāte sastopas ar tekstu, kurā muzikālajai izvēlei ir arī garīgs un dramaturģisks svars.
